Kanāda - 1.daļa

Sākšu ar nelielu atkāpi - pagājušā gada augustā tiku pie filmiņskenera un nodomāju - nu tik būs, nu tik skenēšu uz nebēdu, un tik postošu, un tik postošu... Ja kāds mani pirms tam būtu sagrābis aiz pleciem, trīsreiz iepļaukājis un pateicis - "tev šitā kaste gandrīz gadu nedos mieru, jo skenēsi pārdesmit reižu katru kadru ar 10 dažādiem uzstādījumiem, trīs dažādām programmām, izrakāsi visu gūgli, lai saprastu, vai tev vienai pirksti līki vai arī vēl nav dzimusi tā personība, kas "radīs brīnumu" ar vienas pogas nospiešanu, vai tev to vajag?!", es vēlreiz padomātu... un teiktu "challenge accepted". Tad nu pēc neskaitāmām stundām mēģināšanas, lasīšanas, skatīšanās, rakāšanās forumos (un cenu salīdzināšanas, ja nu es to kasti gluži pa logu neizmetīšu...), šķiet, ka beidzot varu ķerties klāt Kanādai. Jā, tās nu gluži nebūs pašas pirmās bildes no skenēšanas, dažas bija ieklīdušas jau divos pēdējos albumos. Bet, ko nu par to daudz.... Kanāda!!!

Jau labi 8 mēneši pagājuši kopš četratā kāpām lidmašīnā, lai 7 stundas lidinātos uz Monreālu, tāpēc sameklēju savu 2017.gada jūlija plejlistu, lai vieglāk atcerēties, kas un kā. Tieši tāpēc arī Glass Candy - Warm in the winter - dziesma, no kuras radusies AirFrance "himna", tā pati, ar ko šis ceļojums sākās 29.jūnija pēcpusdienā. Pirms tam gribu teikt mīļu, mīļu paldies saviem Kanādas radiem, kas mūs tik laipni uzņēma. Diez vai viņi kaut kādā veidā to šeit izlasīs, bet tā nu tas ir.

Izlaidīšu "wooow, super, ekrāni krēslā, filmas un spēles, pleds, austiņas, ēēēēst!!!" un visu pārējo, kas notika lidmašīnā līdz brīdim kad jau tuvojāmies lidostai un visiem tika izdalītas lapiņas, kur atzīmēt savus deklarējamos labumus, jo robežkontrole un tā. Mēs, labu gribēdami, bijām sapakojuši tādu un šitādu franču sierus "ciema kukulim" radiem, lai arī kaut kas no Eiropas un tā, un tad mēs ieraugam uz lapiņas - atķeksējiet, ja vediet piena produktus, sierus, piena izstrādājumus, whatnot. Ko darīt? Pasaucam stjuarti - šī saka, ka nedrīkstot Kanādā vispār vest nekādus piena produktus iekšā. Sākam jau šausmināties, pēc brīža tā pati stjuarte nāk garām un klusām saka "es jūsu vietā atzīmētu, ka nekādi produkti jums nav, ja pasauks uz pārbaudi, sakiet, ka galīgi neiedomājāties par sieru, gan jau sliktākajā gadījumā liks izmest". Tā nu es biju tā laimīgā, kas tika pie siera kofera kontrabandas. Pie robežkontroles lodziņa kundze apjautājās, kāpēc esmu Kanādā, kad došos prom, vai biļetes jau nopirktas, kur palieku. Tad sāka pētīt lapiņu un pārjautāt par alkoholu, par cigaretēm, par ēdienu. "Nē, man vispār koferī nekā ēdama nav". Ok, dabūju atpakaļ savu lapiņu, ar melnu marķieri kaut kas uzrakstīts, nupat jau nopriecājos, ka ejam pēc koferiem un neviens nemaz neko nepārbaudīja. Saņemam somas un dodamies uz izeju - un tur nu viņi ir - policisti, kad randomā izķer kādu uz somu pārbaudi. Rinda ātri kustas uz priekšu - paķer vienu, paķer otru... Pēc izslēgšanas metodes jau rēķinu, ka mūs kādu paņems. Un tad kā par laimi uzrodas apmaldījusies ome, kas gribot tikt atpakaļ no kurienes nākusi, policists mēģina ar viņu tikt galā, savāc mūsu aprakstītās lapiņas un rāda, lai ejam tālāk. Esam ārā, beidzot esam āra, ar visu nelegālo sieru. Pēc laika rēķinot vajadzētu būt jau ap pusnakti, bet ārā ir gaišs. Ap 17-18. Mūs priecīgi sagaida, un dodamies meklēt savu īrēto Jeep, lai dotos uz Terrebonne, kur pavadīsim pirmo vakaru. Bet Jeep nav, ir milzīgs GMC. Visi noelšamies un pie sevis atviegloti nopūšos - vismaz man tas prāmis nebūs jāvada. Dokumenti parakstīti, dodamies ceļā - un viss šķiet tik milzīgs - auto, parkinga vietas, ceļi, bedres. Jā, mīlīši, bedres. Ja reiz jums uznāk skumjas par to, cik Latvijā ceļi slikti, ziniet, ka mēs neesam vienīgie... Kā vēlāk noskaidrojās, nav jau tā, ka viņiem nebūtu nauda, lai to visu labotu. Ir, un to arī viņi dara, bet laika apstākļu dēļ to nākas darīt regulāri, atkal un atkal, bet ar to nepietiek.

Terrebonnē paliekam pirmo nakti. No sākuma domāju, ka jet-lag dēļ šķiet, ka viņiem tik ātri tumšs paliek, bet nē, tiešām paliek. Ap 9 jau stipri krēslo, ja ir apmācies tad ap 9 jau paliek tumšs, lai gan ir vasaras vidus un Latvijā ir garākās dienas. Nākamajā dienā dodamies 2 stundu braucienā uz Gatineau (pie Otavas), kur +/- pavadīsim turpmāko nedēļu. Ja sākumā šķiet, ka visur tik ilgi jābrauc, pēc tam jau tās 1.5 - 2 stundas nav nekas.

Ir 1.jūlijs - Kanādas diena - līst, bet tāda ir tā pirmā nedēļa. Par spīti lietum, Otava ir pilna ar cilvēkiem. Nenormāla spiešanās, stumdīšanās, grūstīšanās un rindas, bet beigās tiekam vietā, kur nedaudz var redzēt ekrānu Parlamenta kalnā. Tā jau parasti ir ar lielajiem svētkiem - pie televizora sēžot šķiet, ka "ak, nenoķeršu to sajūtu", bet esot tajā pūlī - "būtu vien palicis mājās pie televizora, varētu vismaz redzēt normāli". Vakarā tāpat skatījāmies pa televizoru to, ko pa dienu nesaredzējām.

Par godu svētkiem, bija arī ugunsdzēsēju auto izstāde. Šis gan nav vecākais eksemplārs, bet arī tīri simpātisks.

Atpakaļ uz auto devāmies gar Rideau kanālu. Ziemā, kad tas aizsalst, cilvēki slidojot, vasarā - supojot (?).

Turpmākajās dienās divas reizes devāmies uz Gatineau parku. Parks ir milzīgs, būtu bijis vēl daudz, daudz ko redzēt, bet tas citai reizei. Tā kā nedēļa mūs priecēja ar neparedzamiem laika apstākļiem (līdzko parādies uz sliekšņa, lai kāptu auto, galamērķa virzienā vācas lietus mākoņi), tad pirmoreiz Gatineau parkā bijām pavēlā pēcpusdienā tieši pēc lietus sākšanās.

Kamēr ātri, ātri mēģinājām iziet vismazāko no lokiem, nupat jau bija sācies negaiss. Tā, bēgot no lietus, redzējām pirmo stirniņu, kas mūs neizpratnē vēroja, kad straujiem soļiem devāmies garām uz "izejas" pusi. Otrajā reizē, kad devāmies uz hidroelektrostacijas drupām, laiks jau bija patīkamāks. Un šķiet, ka tajā pat reizē atklājām, ko nozīmē kukaiņi Kanādas mežos. Odus nav vērts pieminēt, tie paši par sevi, bet te viņiem ir vēl interesantāki dzīvnieciņi - nenormāli daudz dunduri. Grūti gan teikt, vai tie ir tādi paši kā Latvijas parastie, bet šiem tīri labi patīk izkost ādu ar visu gabalu. Bildes no privātās kolekcijas šeit nepublicēšu, bet ar normāliem krāteriem uz muguras un kakla nācās vēl kādu laiku pēc tam sadzīvot (un, ak jel, kā tie niez!!!).

Pirmās bildes vēl netālu no takas sākuma.

Dziļāk mežā nonācām pie hidroelektrostacijas drupām. Jūs jau zināt, cik ļoti man patīk visādi pamesti brīnumi, un vēl mežā - wiiiii!

Joprojām atmiņā viss zaļš, zaļš, zaļš. Tajā laikā gan pa meža takām pārvietoties bija mazliet sarežģīti, jo ne pārāk sen bija beigušies plūdi, tāpēc daudzas takas bija drīzāk brienamas nekā ejamas. Attiecīgi, jo brienamāka taka, jo vairāk radījumi mēģinās no tevis izsūkt pēdējās asins paliekas.

Citā dienā devāmies apmēram 3 stundu braucienā uz Algonquin parku. Bija noskatītas konkrētas takas, bet jau pie parka ieejas bija paziņojums, ka viena no mūsu iecerētajām esot slēgta pēc plūdiem. Nodomājām - kas tad tur īpašs, neviens jau pakaļ ar koku neskries, beigās pamēģināsim arī to iziet. Sākām ar to, kas nebija slēgts - Barron kanjons. Tas plašums un augstums no klints malas skatoties. Nekas, ka kukaiņi kož un nevari izdarīt pārāk straujas kustības, lai nedotos apskatīt kanjonu no lejas, bet skats ir tā vērts.

Pēc kanjona apskatīšanas bijām noskaņojušies doties apskatīt slēgto taku. Stāvvietā atradām vēl vienu auto, tāpēc nodomājām, ka varbūt nav nemaz tik traki. Bet bija traki - bija stipri manāms, ka sen nav dzīva miesa pa to taku pārvietojusies un tad nu viss rajons pie mums devās kā uz svētku mielastu. Pēc aizdomīgi ilgas iešanas jau šķita, ka tālumā dzirdam ūdenskrituma skaņu (tā kā tam it kā vajadzētu būt, jo tāds bija mērķis), bet tad pēkšņi takas sadalās. Nav daudz laika stāvēt un domāt - ejam pa labi, ja nu kas - mēģināsim pēc tam otru. Nu jau gandrīz vai skriešus dodamies meklēt ūdenskritumu, līdz šķiet, ka kukaiņi paliek arvien vairāk un zeme arvien mitrāka un tad te nu mēs esam...

Taka bija slēgta, jo tā ir applūdusi - galīgi nav iedvesmas brist tajā ūdenī, lai izmisīgi dotos tālāk. Skaidrs, ka jāgriežas atpakaļ. Ātriem soļiem tiekam atpakaļ līdz krustcelēm un nu jau vieglā riksī dodamies meklēt, kas ir šīs takas galā. Te nu bija tā ūdenskrituma skaņa, bet ne īstā ūdenskrituma.

Nupat jau šķiet, ka vairs pat īsti nejūtam visus tos kodējus un sūcējus. Dodamies atpakaļ uz stāvvietu, lai dotos atpakaļ mājās. Pirms tam vēl paspēju paķert pēdējo kadru no parka.

Un esam uz ceļa.

Tās pašas dienas vakarā devāmies izmēģināt kanoe (jā, man tā bija pirmā reize). Kā jau pēc labākajām tradīcijām - sāka smidzināt tajā brīdī, kad devāmies upes virzienā. Lieki teikt, ka nevienu bildi pati neuzņēmu, jo kameru baidījos izmērcēt. Izlijām līdz ādai, tā ka vārdu vistiešākajā nozīmē. Divreiz. Pēc pirmās reizes uznāca saulīte, nedaudz apžāvēja, apsildīja, un tad atkal deva vaļā. Gāza tik stipri, ka pat dabūjām savā starpā dalītie ar smeļamtrauku, lai tiktu vaļā no tā visa ūdens, kas krājās kanoe. Neskatoties uz to - patika, patika un vēlreiz patika. Protams, līdzko bijām izvilkuši kanoe krastā, lietus pierima un jau pēc dažām minūtēm patīkami spīdēja saulīte.

Nākamajā dienā devāmies vēlreiz, nu jau bez cilvēku pūļiem, apskatīt Otavu. Sākām ar Bate salu, no kurienes tālumā var redzēt Otavas centru. Tajā reizē pirmoreiz redzēju Kanādas zosis, bet vēlāk atklājās, ka viņām tīri labi patīk arī citos parkos.

Tālāk daži kadri no Bank Street.

Pēc tam virzījāmies uz centru. Var redzēt, ka esam Otavā, jo...

Pamazām virzāmies Parlamenta kalna virzienā, tālumā jau var redzēt Parlamentu. 

Te arī Rideau (Slūžu?) kanāls. Tas pats, ko redzējām Kanādas dienā un, kas ziemā aizsalst.

Nu jau esam pie Parlamenta. Mūžīgā uguns.

Parlamenta tornis. Tas pats tornis, kas pie parlamenta ieejas. Un kas ir pie parlamenta ieejas? Uzminēji! Jā, vienradži! Tos gan biju citā reizē instagrammā ielikusi, bet, ja neticat, iegūglējiet "Ottawa parliament unicorns" un tur viņi būs.

Tālāk dažas ainavas no Parlamenta kalna - aiz Parlamenta.

 Pēdējais skats uz Otavu pirms dodamies atpakaļ uz Gatineau. Pašā pilsētā vairs pārējās dienās neatgriezīsimies. Nākamajā dienā jau agri no rīta dosimies ~5 stundu braucienā Toronto virzienā, lai apskatītu Niagāru un pašu Toronto, bet par to nākamajā reizē. 

Manu, ka šis - tas sāk brīžiem piemirsties, kur bijām pirms tam, kur - pēc, bet svarīgākos brīžus jau tāpat tik ātri neaizmirst. Nupat jau n-daudz reizes esmu noklausījusies "Warm in winter" un ir kluss prieks, ka tomēr nepadevos un beidzot vismaz sākums ir uzrakstīts. Lai priecīgs vakars! :)

  /  Permalink  /    /  

How to edit album URL in Koken

I am not really into writing tutorials and similar blog posts, but recently I ran into issue, that I was not able to change url for albums which I created in Koken (default url was created and it consisted of random numbers and letters which is not too user friendly). After looking around in google, there were lots of posts from people who had similar issue, but none of them offered actual solution so here it is.

Preconditions:

1. You should have access to your database (easiest way - phpMyAdmin)

2. You should have access to edit code of your Koken web site (easiest way - cPanel usually allows you to edit files straight there, if you can't access them through ftp)

Steps:

There are only 2 steps - editing value in DB and updating markup.

1. In your DB find table "koken_albums" and there find row of albums which URL you would like to update. "listed" column is the one which is responsible for letting you edit URL. If you see that value is 0, change it to 1 and update the row.

2. Open file library.tmpl.html (you can find it in admin/templates/) and go to row 1023, there should be <a> element with title "Edit URL slug" which is wrapped in

< !-- ko if: sidebar.asset.listed -- >< !-- /ko -- >

You have to remove this "wrapper" to let "Edit" be visible.

Now you can refresh your page and "Edit" button should be visible.

Note: I am using version 0.22.0 so I can't guarantee that it will work in another versions. Also - be careful with DB part, I don't take any responsibility ;) Good luck!

Jelgava

Šovakar lapa kļūst par diviem gandrīz gadu veciem albumiem bagātāka. Jelgavas dzemdību nams un cietums. Šoreiz apraksts nebūs, jo nepavisam nav vēlme kaut ko mēģināt pārcelt no tumblr. Lai bildes pašas runā.

Jelgavas dzemdību nams
Jelgavas cietums
  /  Permalink  /    /  

Melnbaltā vasara

Tomēr sanācis tā, ka daudzos gadus un divus aparātus pārdzīvojusī filmiņa bija gandrīz tukša līdz šai vasarai. Tāpēc nekas no senajiem laikiem nav tā vērts, lai publicētu, bet pārējais - vasara. Gan Slokas ezers, gan Ķemeri, gan Bauska, gan Jaunciems, gan Elīna ar savu varžu mīlestību. Ar melnbalto filmu tomēr grūtāk. Vēl viena filmiņa ar gandrīz 10 gadus "notecējušu" termiņu atlikusi. Varbūt ziemā saņemšos pielikt punktu savam melnbaltumam. Bet bildes ir ŠEIT

Jaunciems
  /  Permalink  /    /  

UE

Es beidzot to izdarīju - šodien pirmās bildes no maniem UE piedzīvojumiem. Dažas bildes jau vairāk kā gadu vecas, bet labāk vēlāk nekā nekad. Tā runā, ka, ja reiz kaut kas beidzot ir uzsākts, tad 50% no darba ir padarīti (studenti zinās, par ko ir runa). Tas nozīmē, ka drīz vēl kādā vakarā būs vēl daudz citu interesantu bilžu. Kaut kā jau tie rudens vakari būs jākavē.

  /  Permalink  /    /  

Norvēģija

Beidzot esmu saņēmusies. Nekas, ka atgriezāmies jau pirms divām nedēļām, bet labāk vēlāk nekā nekad.

Atzīšos - līdz pat 15.jūlija rītam šaubījos, vai vispār vēlos braukt. Kaut kā galvā šaudījās domas par to, ka nekā īpaša jau tur nebūs - auksts, slapjš un viss. Likteņa ironija, bet braucot no Loenas uz Bergenu nedēļu vēlāk nācās birdināt asaras, jo tā vien gribējās tur palikt un nekad vairs nebraukt atpakaļ. Bet tagad par visu pēc kārtas...

15. jūlija pēcpusdienā nolaidāmies Bergenā. Līst, auksti un jāgaida autobuss uz Loenu. Mēģinam pārdzīvot šoku par cenām. Apstaigājam arī RIMI, kur diemžēl cenas nestāv ne tuvu tam, ko var redzēt Latvijā. Apdomīgi iepērkam ūdeni un esam gatavi 6 stundu garam braucienam autobusā.

Pirmajā brīdī gribas fotografēt visu pēc kārtas, jo katra nākamā ainava liekas labāka par iepriekšējo. Nekas, ka apmācies un līst - tāpēc viss izskatās vēl zaļāks. Lavik'ā pakuģojām ar prāmi, lai nebūtu jāapbrauc ezers.

Jau tuvojās vakars un autobusa termometrs stāstīja, ka aiz loga esot ne vairāk un ne mazāk kā +10 grādi. Par spīti ne pārāk viesmīlīgajiem laika apstākļiem pienāk pus 11, esam Loenā, kur mūs aizgādā līdz kempingam. Vairs nav spēka jūsmot par paradīzi, kurā esam nokļuvuši, bet par savu mājiņu gan nevaram beigt priecāties - silta, omulīga un tā vien gribas skatīties laukā pa logu.

Ir pienācis otrdienas rīts un beidzot aptveram, kur īsti atrodamies.

Tā kā tiekam informēti, ka arī šodien tiek solīts lietus, lietus un vēlreiz lietus un tāpēc nekur īsti rāpties nevajadzētu, izlemjam doties pastaigāties pa apkārtni. Protams, esam atbilstoši apģērbušies.

Te nu mūsu ceļš var sākties.

Pa ceļam satiekam daudz milzīgus, melnus bezpajumtniek-gliemežus. Nekādi savādāki ceļā negadās.

Visur ūdens, mežs, kalni. Pa retam var redzēt kādu mājiņu, kur varbūt kāds dzīvo.

Kā tad bez ragiem. Pirmie, bet ne pēdējie.

Otrdiena pagājusi, esam izlijuši, kājas slapjas. Liels paldies jāsaka vēl dažām personībām ar Latvijas pilsonību, kas dzīvoja/strādāja tajā pašā kempingā. Tā nu tikām pie izdevīgākās pārtikas, bezmaksas siltas dušas un normāliem apaviem (bez kuriem diezvai būtu tikusi tik tālu/augstu).

Trešdienas rīts, apņēmība un mani (uz dažām dienām) superzābaki.

Arī šai dienai labu laiku nesolīja. Lietus, lietus, lietus.

Bijām nolēmuši pastaigāties ezera otrā pusē, bet beigās metām bailes pie malas un devāmies uz Skyset. Priecājos, ka tā nebija mana pirmā un pēdējā kāpšanas pieredze - viss slapjš un slidens, lietusmētelī karstāk nekā saunā (kurā arī pamanījāmies vienā vakarā tikt), bet I did it! 700 mvjl. Daļa ceļa bija samērā viegla (ja neskaita kāpumu) - diezgan plats ceļš, brīžiem starp mākoņiem var redzēt pilsētu.

Tālāk jau dodamies dziļāk mežā, kur kāpšana vairs neliekas tik omulīga. Dubļi, slideni akmeņi un nedaudz dusmas uz visu pasauli, jo gribas ēst un nav pārliecība, vai dzīva tikšu ne tikai augšā, bet arī lejā.

Tomēr līdz augšai izdzīvoju. Papusdienojām pie mājiņas, kurā, kā vēlāk izrādījās, varēja arī ieiet, bet mēs, latvieši, jau tā neesam pieraduši, ka māju durvis mēdz arī neaizslēgt, jo cilvēki mēdz arī nezagt.

Dodoties lejā, kājas jau pārgurušas, esam izmirkuši, bet priecīgi, ka vismaz kaut kur jau esam bijuši. Un tā pienāca ceturtdiena, kurā solīja sliktāko laiku. Tā arī notika. Lija no rīta, lija pa dienu, lija vakarā. Un ne uz brīdi nepārstāja. Izklaidējām sevi ar galda tenisa turnīriem un pētījām laika ziņas, jo Loenā bija atlikušas vairs tikai 3 dienas, bet vēl jāuzkāpj Skala virsotnē.

Pienācis piektdienas rīts, aiz loga mākoņi, bet nelīst. Pārmaiņas pēc esam pamodušies 8, lai varētu iziet jau ap 9. Divi kilometri līdz takas sākumam un te nu mēs esam.

Ceļš sākas caur stāvu mežu. Atrodam sev spieķus. Lai cik smieklīgi arī tas neizklausītos un neizskatītos kaut kas kokveidīgs visā šajā aktivitātē bija zelta vērtībā. Kad kājas vairs neklausīja, varēju vismaz ar rokām vēl pavilkt sevi virsotnes virzienā. Citiem kāpējiem gan visādas modernās nūjas, bet mums vienalga, mēs mežoņi, mēs no Latvijas.

No meža biezokņiem nokļuvām klajākā vietā, arī takas šeit jau sāka izskatīties pēc akmens trepēm un garām tecēja kalnu upes.

Šķiet, ka sāk skaidroties. Vai arī jau tuvojamies brīdim, kad būsim virs mākoņiem. Esam nonākuši kalnu pļavā. Aitas, daudz aitas ar zvaniņiem. Strautiņi un brīžiem starp mākoņiem uzspīd saule. Vēl neesam nogājuši pusi ceļa.

Pamazām zāli aizstāj akmeņi, tālumā redzams sniegs, apkārt mākoņi un esam nonākuši līdz ezeram. Ūdens auksts un garšīgs. Pusi no ceļa esam pieveikuši, var nedaudz atpūsties.

Kājās jau manāms nogurums, bet skaidrs, ka grūtākais vēl tikai priekšā, jo tālāk ir tikai akmeņi, kas nozīmē, ka nekāda tipināšana nesanāks. Nāksies "kāpt pa trepēm" ilgi, ilgi, ilgi. Esam jau pakāpušies un aiz muguras palicis ezars, kas nu jau izskatās pēc peļķes.

Kad jau liekas, ka varētu mest mierā, garām atpakaļ ejošie priecīgi paziņo, ka jākāpj vēl pus stundu. Motivācija nedaudz atgriežas, ja jau reiz tik tālu ir tikts. Brīžiem iekožam šokolādi un kāpjam tālāk līdz beidzot migla sāk izklīst, parādās saules gaisma un tālumā var redzēt Skala kāpēju namiņu. Aiz prieka par paveikto tā vien gribējās pēdējos metrus uzskriet, bet kājas vairs īsti neakceptēja tamlīdzīgas aktivitātes (un vispār nekādas aktivitātes). Te nu ir 1848m augstuma skaistums.

Papusdienojām namiņā, sajutām, ka pamazām kājas atkal kļūst lietojamas, atzīmējāmies viesu grāmatā un devāmies atpakaļ. Sākumā lēnāk un uzmanīgāk, vēlāk pa pļavu un mežu skriešus.

Ja nu pirmajā brīdī likās, ka lejā tikšana jau tīrais nieks, tad uz beigām bija skaidrs, ka tas ir vismaz tik pat grūti, cik tikt augšā, jo kājām jau vairs nav spēka un vēlmes turēt sevi taisni, neļodzīt potītes un neslīdēt kur pagadās. Esam nonākuši takas sākumā. Bilance - 4 stundas kāpšana augšā, 3 stundas - lejā. Atlikušie 2km līdz kempingam jau vairs neliekas nekas īpašs, drīzāk ir patīkami beidzot sajust horizontālu pamatu zem kājām. Vakarā nedaudz atzīmējam savu "uzvaru" un trīcošām kājām varu doties gulēt.

Plāni sestdienai daudzsološi. Beidzot ir tiešām skaista diena. Zilas debesis, varbūt kāds rets mākonītis. Nepavisam nav sajūta, ka būtu atpūtinātas kājas, bet jau atkal dodamies ceļā. Atkal paldies latviešiem par sagādātajiem riteņiem un visi kopā ripojam un minamies uz 16km tālāk esošo Kendal ledāju. Kājām šāda aktivitāte pēc vakardienas kāpšanas nepavisam nepatika. Ceļgali reizēm pavisam spītīgi uzvedās, bet līdz galam tiku. Pabridu pa upi un jutu, ka ik solis sola saraut pēdu krampī.

Nu jau arī sestdienas vakars bija klāt, kas nozīmēja, ka nākošajā dienā jādodas prom. Vakarā kā buržuji pagrillējām jēru, iedzērām alu un devāmies gulēt.

Svētdienas rīts vairs jau ne savā mājiņā, jo kaut kā bija gadījies, ka mājiņa mums tika piešķirta tikai līdz sestdienai. Atkal jau mūs izguldija un pabaroja jauki latviešu cilvēki un tad jau bija jādodas tālāk. Lēnām ar kājām devāmies 4.5km uz Loenas centru, lai atkal 6 stundas ripinātos autobusā pa, gar un caur kalniem.

Ceļš uz Loenu šoreiz likās daudz īsāks. Arī laiks bija skaists - silts un saulains. Īsti nebija vēlmes fotografēt, drīzāk skatīties pa logu un censties iegaumēt visu redzēto un piedzīvoto.

Bergenā pēdējā brīdī noķērām autobusu uz lidostu, kur tad arī pavadījām atlikušo vakaru un nakti. Pirmoreiz tik sakarīgi izdevās izgulēties lidostā. Iekārtoju savu guļamistabu.

No rīta vēl pirms lidmašīnas gribējās noķert pēdējo Norvēģijas kadru ar klintīm un dzeltenajiem CAT lidostas priekšā.

Un te nu es jau divas nedēļas esmu, atkal mājās. Pārskatot fotogrāfiju kaudzes no pirmās līdz pēdējai dienai atkal pārņem skumjas par to, ka Norvēģija ir tik tālu. Rīga pēkšņi likās plakana un pelēka. Viss zaļi brūni zilais bija atstāts aiz lidostas durvīm. Tā vien atkal gribas sapakot mugursomu un rāpties kaut kur augstu, augstu virs mākoņiem, bet pareizāk būtu likties mierā un rāpties gultas virzienā. Bilžu pārāk daudz, izvēlēties pārāk grūti. Varbūt tas labākais paliks mētājoties mana datora dziļumos, bet es vismaz centos. :) Drauga Zenīta piedzīvojumus te neliku, lai viņam tiek atsevišķa galerija.

  /  Permalink  /    /  

Mierīgs vakars

Atvaļinājums lēnām virzās uz noslēgumu. Pirmā reize, kad brīvo laiku oficiāli varu saukt par atvaļinājumu. Diezgan svarīga sajūta. Bet tas patiesībā nav interesanti.

Ļoti slinkojot saņēmos rakties caur bilžu kaudzēm. Pēdējā laikā pārņem sajūtas, ka digitālo kameru galīgi negribas rokās ņemt, esmu pieķērusies savam Zenit-ET. Arī uz Norvēģiju šis bija līdzi kā labākais draugs. Mazliet žēl gan, ka bildes būs ne ātrāk kā nākamajā nedēļā, jo tā ar filmiņām gadās, bet toties tad būs ilustratīvs Pārdzīvojumu (jā, tiešām P ar lielo burtu) atstāsts.

Arī šodienas filmiņbildes ir jau iepriekš manītas - 2007.gada melnbaltums un 2011.-2012.gada Berlīne - Latvija.

  /  Permalink  /    /  

Reizēm

Reizēm notiek ceturtdienu vakari un atrodas tieši tik laiks, lai izdarītu to, kas jau sen ieplānots. Slinkums ir pārvarēts, cietais disks sameklēts, bildes pārskatītas un ielādētas lapā. Bildes gan nav gluži tādas, kas vēl dienas gaismu nebūtu redzējušas, bet lotart.lv viņas gan vēl nav pabijušas. Nav jau tā, ka bieži sanāktu aizdomāties par to, kur un cik ātri laiks iet, bet šādos vakaros izdodas. Reizēm pietrūkst kalni aiz loga, nebeidzama vasara uz terases, bezrūpība un cilvēki. Bet tieši tāpēc jau mums ir fotoaparāts, lai to visu labāk varētu noglabāt ne tikai atmiņās.

Jādodas priecāties par Latvijas vasaru.

  /  Permalink  /    /  

Ilgi gaidīju un sagaidīju

Kaut kur internetos jau biju pamanījusies izsūdzēt vismaz daļu savas bēdas attiecībā uz Elkor fotolaboratorijas apkalpošanu. Tad nu vakar pēc gandrīz 2 nedēļu ilgas gaidīšanas, saņēmu atpakaļ filmiņu un disku ar bildēm. Nezinu, vai man par "sāpēm" vai vienkārši cenas kritušās, bet tas prieks man izmaksāja vien 1.20Ls. Un kā tad lai Zenītu atstāj plauktā noputēt?!

Gan jau publikai pirmā sajūsma par LB'13 sen kā pierimusi, bet arī man beidzot ir šis tas apskatāms uzradies. Šajā reizē arī dažas bildes no Salaspils apciemojuma pēc dažu gadu pārtraukuma (šāusmas, kā tur viss ir mainījies...) un vasaras sākuma Jaunciemā. Ar katru reizi rezultāts liek par sevi priecāties arvien vairāk :) Priekā!

  /  Permalink  /    /  

Par manām fotogrāfijām internetos

Pirms vairāk nekā pusotra gada sanāca vienoties ar mammamuntetiem.lv par to, ka padalīšos ar savām fotografijām gan, lai mazliet "pareklamētu" sevi, gan lai arī viņiem būtu ko pie saviem rakstiņiem ielikt. Kaut kā ar visiem darbiem un "straujo mūsdienu dzīves ritmu" galīgi biju piemirsusi par tādu faktu, tāpēc šodien izdomāju atkal uzmeklēt, pie kādiem rakstiem saitā kādas bildītes pa šo laiku pieliktas. Prieks, ka dažas bildes pievienotas pat vēl diezgan nesen - maijā. Interesantākā daļa gan no tā visa ir redzēt, kura fotogrāfija pievienota kurai tēmai. Konkrētus piemērus neizcelšu, bet ne vienu reizi vien valdīju smieklus ieraugot māsu kāda no rakstiem par tēmām "vardarbība pret bērniem", "vīrs mani nemīl" utml. Pavisam noteikti nenovēlu māsai rakstu autoru likteni, bet grūti apvaldīt smīnu, redzot, pie cik nopietnas tēmas atrodama bilde, bet cik nenopietns un uzjautrinošs bijis fotogrāfijas uzņemšanas process.

Ja nu vēl kādam interesē, esmu nesavtīga un par atsauci (uz mani un šo lapu) labprāt padalīšos ar bildēm arī ar Tevi!

  /  Permalink  /    /  

Pavasaris

Totāli pavasarīgas brīvdienas. Piektdiena gan nelutināja ar superjauku laiku, bet tas nebija šķērslis padzīvoties pa Midnight Jam. Pilnīgi noteikti bija tā vērts.

Sestdiena solīja nejauku laiku, bet tāpat saņēmāmies doties Ziemeļ-Jūrmalas virzienā. Izkāpām Inčupē. Daudz sliežu, klusums un pavasaris gaisā. Apciemojām Balto kāpu un ar kājām tipinājām Saulkrastu virzienā. Nespēju apslāpēt savu karuseļu vājību, tāpēc arī šeit Saulkrastu karuseļbilde.

Kad jau bijām nonākuši līdz Saulkrastu dzelzceļa stacijai, sapratām, ka laiks ir pārāk skaists, lai tā vienkārši pulksten sešos brauktu atpakaļ uz Rīgu. Izlēmām, ka iesim ar kājām uz Skulti. Laiks bija daudz. Gandrīz trīs stundas lai aizietu un paspētu uz pēdējo vilcienu. Ķīšupes stacijā gan viena tantiņa biedēja mūs, ka tas esot baisi tālu un būsim tur labi ja pēc tumsas. Challenge accepted.

"Ceļš" gan nebija tas pateicīgākais iešanai. Pārsvarā dzelzceļa uzbēruma akmeņi. Bet tāpat pamanījāmies vēl paspēlēties ar monētām uz vilcienu slidēm. Tāpēc man tagad ir saplacināts viensantīmnieks. Pirms Skultes pagadījās arī dzelzceļa tilts, kurā, protams, vajadzēja uzrāpties.

Un tad jau bijām galā. Vienmēr biju iedomājusies, ka Skulte ir tāda normāla pilsēta, ja jau tas skaitās dzelzceļa maršruta galapunkts. Jā, protams... Ierodamies 40 minūtes pirms mūsu vilciena atiešanas - stacija slēgta, tuvumā vien divas mājas. Visapkārt vieni vienīgi lauki un klajumi. Tā arī vilcienā iekāpām divatā. Ja Google nemelo, kopā nosoļoti vismaz 15km. Kājas izkustinātas un patīkams nogurums.

Svētdiena kā jau svētdiena. Mierīga. Pirmais šašliks un pirmais ugunskurs šogad skaistā vietā. Dārziņos ar skatu uz dambi. Lai gan visa smirdu pēc dūmiem, tāpat prieks, jo tā taču pa lielam smaržo arī vasara.

  /  Permalink  /    /  

Jauns sākums

Pagaidām gan vēl tikai nodarbojos ar testēšanu un tamlīdzīgām muļķībām, bet jebkurā gadījumā gribēju padalīties priekā par to, ka beidzot esmu saņēmusies pārvākties uz citu hostingu un tikt pie jauna lapas izskata. Pamazām posti pārcelsies uz dzīvi no tumblra uz šejieni. Arī galerijās beidzot būs bildes un kas tik vēl ne. Ok, bet labāk visu pēc kārtas. Šovakaram dodamies gulēt priecīgi un gaidam, kamēr visi domēni un hostingi nostāsies pa vietām. Priekā! :)

  /  Permalink  /    /  

15.jūnijs

Vakars kā drāma. Fonā Thom Yorke - Hearing Damage un tik ļoti gribētos nedzirdēt neko citu. 

  Bet te vēl dažas bildes no vakardienas. Mazliet vasara, mazliet Elīna. 

  Laikam jāiet ārā dzert tēju. Dažreiz cilvēki nogurst. Lai jums visiem viss rozā un pūkaini (nez, kad iemācīšos kaut ko citu novēlēt)!  

  /  Permalink  /    /  

02/06/2012

Kalendārā rakstīts - šodien esot jūnijs. Kaut kā aiz loga tas viss nepārliecinoši izskatās. Bet šoreiz ne par to.

No rīta paspēlējāmies ar kameru.

Daira.

  /  Permalink  /    /  

Pavasaris un tā

Es pat gribētu rakstīt garu un plašu ievadu, bet ne šoreiz. Bildes no vakardienas, kad trīs reizes mēģināju dabūt fotoaparātu pie dzīvības. Beigās kaut kā šo to izdevās nofotografēt. Šodien joprojām viss tik pat skaists kā vakar. Tāds ir pavasaris. 

  /  Permalink  /    /  

9.aprīlis

Aprīļa sākums Vecāķos. 

  /  Permalink  /    /  

Kapos viss pa vecam

Šodien atklāju velosezonu. Un joprojām labākais veloceliņš ir kapos. Stundas laikā manīju 5 cilvēkus, lai gan diez vai daudzi tur varētu apgrozīties ap 7 vakarā. Gūgle spītīgi klusē par Jaunciema kapu platību. Tik daudzi jau rakti un tik daudzus vēl raks. Bet tur tāds patīkams miers. Putniņi čivina, bet citādi klusums. Vienmēr visjocīgākā sajūta ir bijusi braukājoties pa bezpiederīgo/nezināmo mirušo kapu daļu. Rindām zālē ieaugušu plāksnīšu - dažās ir iekalts vārds un uzvārds, dažas rotā īss un kodolīgs “Nezināms”, citām vēl pat nav plāksnītes, tikai numurēti kociņi. Tajā galā reti var manīt kādu krustu vai pieminekli. Un tad arī paliek visskumjāk, jo mēs taču visi kaut kad mirsim vai nu anonīmi vai ar vai bez piederīgajiem, bet jāguļ jau kaut kur tur būs. Un tādos vakaros tad liekas, ka “nē, mani lūdzams nerociet, kapos gulēt būs garlaicīgi un vientuļi, labāk sadedziniet un izkaisiet kaut kur jūrā, kur vienmēr apkārt priecīgi cilvēki, tad arī man būs priecīgāk”.

Šī gan nav mana bilde, kāds cits pacenties, lai varētu parādīt, kur īsti biju.

Tad nu sāku no kartes apakšas, kur sanāk smuks kantains stūris uz kapu vidu vērsts. Tad mazliet pa labi un taisni augšā līdz aplim pašā kartes augšmalā. Tad no turienes līdz aplim, kas pa kreisi. Tur gar sētu arī ir tie zināmie un nezināmie. Un tur arī sākas viens ļoti garš un gluds ceļš līdz aplim, kas atrodas kartes augšējā labajā stūrī.

Šis ir tas garais un gludais ceļš. Izskaidrojiet man, kāpēc kapos vajag tik labu ceļu? Taču nejau priekš manis vienas to kāds ir taisījis.

Te jau ir pagājis kāds laiciņš un esmu pie kartes labās puses apļa. Šeit gan asfalts pagaidām nevienu nav interesējis, bet ar gadiem gan jau arī tur uzklās, bet arī grants ir gluda.

  Pa ceļam vēl atklāju, kur nokļūst nevajadzīgie pieminekļi un salauztās kapu apmales. 

  Priedes jau liecināja par vakaru.  

  Visu ceļu šaubījos, vai vajag fotografēt pašus kapus. Nu jau par vēlu. Man gan labāk patīk vecie kapi, kur daudz priežu un viss liekas omulīgāks. Jaunie ir pārāk klaji, laikam priedes aizņemot pārāk daudz vietas, kur varētu kādu aprakt. 

Citā reizē gribētu vairāk pabraukāt pa kapu labo pusi. Tur esot ebreju un sociālās aprūpes centra “Ezerkrasti” kapi, ja pareizi atceros, arī bērnu kapi. Interesanti pieminekļus apskatīt.

Patiesībā jau skumji, bet tā ir otrā interesantākā vieta Jaunciemā uzreiz pēc ezera. Un gandrīz nekas cits mums vairs te arī nav. Ak jā, šodien atklāju, ka mēs te esam apmēram2688. Nebiju gaidījusi, ka tik daudz.

  /  Permalink  /    /  

It kā pavasaris un tā

Pie reizes arī grandiozi plāni, vismaz pārsvarā. Šovakar gan nē. Aizrakos līdz 2011. gada oktobra beigām (precīzāk - 23.oktobris). Tā kā koki vēl ne pēc kā neizskatās (kaut kāda ideja par pumpuriem gan esot, bet neko skatāmu vēl nepiedāvā), tad paskatīsimies uz to, kā bija pirms gandrīz 6 mēnešiem. 

  /  Permalink  /    /  

Vēl par vakardienu

Kolektīvisma vārdā JPF nebiju viena. Bija arī Elīna (a.k.a. Māsa). Tad nu šis tas, kas pa ceļam gadījās. 

  /  Permalink  /    /  

JPF

Šodien beidzot sanāca gara pastaiga pa Jaunciema papīrfabriku. Mazliet gan to prieku pabojāja informācija, ka vienā no korpusiem dzīvojot bomzis, kurš var būt nedraudzīgs, tāpēc nekur īpaši dziļi neielīdām. Arī pēdas sniegā bija, izskatījās gan, ka ne šodienas, bet tomēr. Jebkurā gadījumā bija prieks, ka beidzot aizgāju. Varētu tur klīst vēl un vēl. Nākamais sarakstā - Suži. 

  /  Permalink  /    /