Kanāda - 1.daļa

Sākšu ar nelielu atkāpi - pagājušā gada augustā tiku pie filmiņskenera un nodomāju - nu tik būs, nu tik skenēšu uz nebēdu, un tik postošu, un tik postošu... Ja kāds mani pirms tam būtu sagrābis aiz pleciem, trīsreiz iepļaukājis un pateicis - "tev šitā kaste gandrīz gadu nedos mieru, jo skenēsi pārdesmit reižu katru kadru ar 10 dažādiem uzstādījumiem, trīs dažādām programmām, izrakāsi visu gūgli, lai saprastu, vai tev vienai pirksti līki vai arī vēl nav dzimusi tā personība, kas "radīs brīnumu" ar vienas pogas nospiešanu, vai tev to vajag?!", es vēlreiz padomātu... un teiktu "challenge accepted". Tad nu pēc neskaitāmām stundām mēģināšanas, lasīšanas, skatīšanās, rakāšanās forumos (un cenu salīdzināšanas, ja nu es to kasti gluži pa logu neizmetīšu...), šķiet, ka beidzot varu ķerties klāt Kanādai. Jā, tās nu gluži nebūs pašas pirmās bildes no skenēšanas, dažas bija ieklīdušas jau divos pēdējos albumos. Bet, ko nu par to daudz.... Kanāda!!!

Jau labi 8 mēneši pagājuši kopš četratā kāpām lidmašīnā, lai 7 stundas lidinātos uz Monreālu, tāpēc sameklēju savu 2017.gada jūlija plejlistu, lai vieglāk atcerēties, kas un kā. Tieši tāpēc arī Glass Candy - Warm in the winter - dziesma, no kuras radusies AirFrance "himna", tā pati, ar ko šis ceļojums sākās 29.jūnija pēcpusdienā. Pirms tam gribu teikt mīļu, mīļu paldies saviem Kanādas radiem, kas mūs tik laipni uzņēma. Diez vai viņi kaut kādā veidā to šeit izlasīs, bet tā nu tas ir.

Izlaidīšu "wooow, super, ekrāni krēslā, filmas un spēles, pleds, austiņas, ēēēēst!!!" un visu pārējo, kas notika lidmašīnā līdz brīdim kad jau tuvojāmies lidostai un visiem tika izdalītas lapiņas, kur atzīmēt savus deklarējamos labumus, jo robežkontrole un tā. Mēs, labu gribēdami, bijām sapakojuši tādu un šitādu franču sierus "ciema kukulim" radiem, lai arī kaut kas no Eiropas un tā, un tad mēs ieraugam uz lapiņas - atķeksējiet, ja vediet piena produktus, sierus, piena izstrādājumus, whatnot. Ko darīt? Pasaucam stjuarti - šī saka, ka nedrīkstot Kanādā vispār vest nekādus piena produktus iekšā. Sākam jau šausmināties, pēc brīža tā pati stjuarte nāk garām un klusām saka "es jūsu vietā atzīmētu, ka nekādi produkti jums nav, ja pasauks uz pārbaudi, sakiet, ka galīgi neiedomājāties par sieru, gan jau sliktākajā gadījumā liks izmest". Tā nu es biju tā laimīgā, kas tika pie siera kofera kontrabandas. Pie robežkontroles lodziņa kundze apjautājās, kāpēc esmu Kanādā, kad došos prom, vai biļetes jau nopirktas, kur palieku. Tad sāka pētīt lapiņu un pārjautāt par alkoholu, par cigaretēm, par ēdienu. "Nē, man vispār koferī nekā ēdama nav". Ok, dabūju atpakaļ savu lapiņu, ar melnu marķieri kaut kas uzrakstīts, nupat jau nopriecājos, ka ejam pēc koferiem un neviens nemaz neko nepārbaudīja. Saņemam somas un dodamies uz izeju - un tur nu viņi ir - policisti, kad randomā izķer kādu uz somu pārbaudi. Rinda ātri kustas uz priekšu - paķer vienu, paķer otru... Pēc izslēgšanas metodes jau rēķinu, ka mūs kādu paņems. Un tad kā par laimi uzrodas apmaldījusies ome, kas gribot tikt atpakaļ no kurienes nākusi, policists mēģina ar viņu tikt galā, savāc mūsu aprakstītās lapiņas un rāda, lai ejam tālāk. Esam ārā, beidzot esam āra, ar visu nelegālo sieru. Pēc laika rēķinot vajadzētu būt jau ap pusnakti, bet ārā ir gaišs. Ap 17-18. Mūs priecīgi sagaida, un dodamies meklēt savu īrēto Jeep, lai dotos uz Terrebonne, kur pavadīsim pirmo vakaru. Bet Jeep nav, ir milzīgs GMC. Visi noelšamies un pie sevis atviegloti nopūšos - vismaz man tas prāmis nebūs jāvada. Dokumenti parakstīti, dodamies ceļā - un viss šķiet tik milzīgs - auto, parkinga vietas, ceļi, bedres. Jā, mīlīši, bedres. Ja reiz jums uznāk skumjas par to, cik Latvijā ceļi slikti, ziniet, ka mēs neesam vienīgie... Kā vēlāk noskaidrojās, nav jau tā, ka viņiem nebūtu nauda, lai to visu labotu. Ir, un to arī viņi dara, bet laika apstākļu dēļ to nākas darīt regulāri, atkal un atkal, bet ar to nepietiek.

Terrebonnē paliekam pirmo nakti. No sākuma domāju, ka jet-lag dēļ šķiet, ka viņiem tik ātri tumšs paliek, bet nē, tiešām paliek. Ap 9 jau stipri krēslo, ja ir apmācies tad ap 9 jau paliek tumšs, lai gan ir vasaras vidus un Latvijā ir garākās dienas. Nākamajā dienā dodamies 2 stundu braucienā uz Gatineau (pie Otavas), kur +/- pavadīsim turpmāko nedēļu. Ja sākumā šķiet, ka visur tik ilgi jābrauc, pēc tam jau tās 1.5 - 2 stundas nav nekas.

Ir 1.jūlijs - Kanādas diena - līst, bet tāda ir tā pirmā nedēļa. Par spīti lietum, Otava ir pilna ar cilvēkiem. Nenormāla spiešanās, stumdīšanās, grūstīšanās un rindas, bet beigās tiekam vietā, kur nedaudz var redzēt ekrānu Parlamenta kalnā. Tā jau parasti ir ar lielajiem svētkiem - pie televizora sēžot šķiet, ka "ak, nenoķeršu to sajūtu", bet esot tajā pūlī - "būtu vien palicis mājās pie televizora, varētu vismaz redzēt normāli". Vakarā tāpat skatījāmies pa televizoru to, ko pa dienu nesaredzējām.

Par godu svētkiem, bija arī ugunsdzēsēju auto izstāde. Šis gan nav vecākais eksemplārs, bet arī tīri simpātisks.

Atpakaļ uz auto devāmies gar Rideau kanālu. Ziemā, kad tas aizsalst, cilvēki slidojot, vasarā - supojot (?).

Turpmākajās dienās divas reizes devāmies uz Gatineau parku. Parks ir milzīgs, būtu bijis vēl daudz, daudz ko redzēt, bet tas citai reizei. Tā kā nedēļa mūs priecēja ar neparedzamiem laika apstākļiem (līdzko parādies uz sliekšņa, lai kāptu auto, galamērķa virzienā vācas lietus mākoņi), tad pirmoreiz Gatineau parkā bijām pavēlā pēcpusdienā tieši pēc lietus sākšanās.

Kamēr ātri, ātri mēģinājām iziet vismazāko no lokiem, nupat jau bija sācies negaiss. Tā, bēgot no lietus, redzējām pirmo stirniņu, kas mūs neizpratnē vēroja, kad straujiem soļiem devāmies garām uz "izejas" pusi. Otrajā reizē, kad devāmies uz hidroelektrostacijas drupām, laiks jau bija patīkamāks. Un šķiet, ka tajā pat reizē atklājām, ko nozīmē kukaiņi Kanādas mežos. Odus nav vērts pieminēt, tie paši par sevi, bet te viņiem ir vēl interesantāki dzīvnieciņi - nenormāli daudz dunduri. Grūti gan teikt, vai tie ir tādi paši kā Latvijas parastie, bet šiem tīri labi patīk izkost ādu ar visu gabalu. Bildes no privātās kolekcijas šeit nepublicēšu, bet ar normāliem krāteriem uz muguras un kakla nācās vēl kādu laiku pēc tam sadzīvot (un, ak jel, kā tie niez!!!).

Pirmās bildes vēl netālu no takas sākuma.

Dziļāk mežā nonācām pie hidroelektrostacijas drupām. Jūs jau zināt, cik ļoti man patīk visādi pamesti brīnumi, un vēl mežā - wiiiii!

Joprojām atmiņā viss zaļš, zaļš, zaļš. Tajā laikā gan pa meža takām pārvietoties bija mazliet sarežģīti, jo ne pārāk sen bija beigušies plūdi, tāpēc daudzas takas bija drīzāk brienamas nekā ejamas. Attiecīgi, jo brienamāka taka, jo vairāk radījumi mēģinās no tevis izsūkt pēdējās asins paliekas.

Citā dienā devāmies apmēram 3 stundu braucienā uz Algonquin parku. Bija noskatītas konkrētas takas, bet jau pie parka ieejas bija paziņojums, ka viena no mūsu iecerētajām esot slēgta pēc plūdiem. Nodomājām - kas tad tur īpašs, neviens jau pakaļ ar koku neskries, beigās pamēģināsim arī to iziet. Sākām ar to, kas nebija slēgts - Barron kanjons. Tas plašums un augstums no klints malas skatoties. Nekas, ka kukaiņi kož un nevari izdarīt pārāk straujas kustības, lai nedotos apskatīt kanjonu no lejas, bet skats ir tā vērts.

Pēc kanjona apskatīšanas bijām noskaņojušies doties apskatīt slēgto taku. Stāvvietā atradām vēl vienu auto, tāpēc nodomājām, ka varbūt nav nemaz tik traki. Bet bija traki - bija stipri manāms, ka sen nav dzīva miesa pa to taku pārvietojusies un tad nu viss rajons pie mums devās kā uz svētku mielastu. Pēc aizdomīgi ilgas iešanas jau šķita, ka tālumā dzirdam ūdenskrituma skaņu (tā kā tam it kā vajadzētu būt, jo tāds bija mērķis), bet tad pēkšņi takas sadalās. Nav daudz laika stāvēt un domāt - ejam pa labi, ja nu kas - mēģināsim pēc tam otru. Nu jau gandrīz vai skriešus dodamies meklēt ūdenskritumu, līdz šķiet, ka kukaiņi paliek arvien vairāk un zeme arvien mitrāka un tad te nu mēs esam...

Taka bija slēgta, jo tā ir applūdusi - galīgi nav iedvesmas brist tajā ūdenī, lai izmisīgi dotos tālāk. Skaidrs, ka jāgriežas atpakaļ. Ātriem soļiem tiekam atpakaļ līdz krustcelēm un nu jau vieglā riksī dodamies meklēt, kas ir šīs takas galā. Te nu bija tā ūdenskrituma skaņa, bet ne īstā ūdenskrituma.

Nupat jau šķiet, ka vairs pat īsti nejūtam visus tos kodējus un sūcējus. Dodamies atpakaļ uz stāvvietu, lai dotos atpakaļ mājās. Pirms tam vēl paspēju paķert pēdējo kadru no parka.

Un esam uz ceļa.

Tās pašas dienas vakarā devāmies izmēģināt kanoe (jā, man tā bija pirmā reize). Kā jau pēc labākajām tradīcijām - sāka smidzināt tajā brīdī, kad devāmies upes virzienā. Lieki teikt, ka nevienu bildi pati neuzņēmu, jo kameru baidījos izmērcēt. Izlijām līdz ādai, tā ka vārdu vistiešākajā nozīmē. Divreiz. Pēc pirmās reizes uznāca saulīte, nedaudz apžāvēja, apsildīja, un tad atkal deva vaļā. Gāza tik stipri, ka pat dabūjām savā starpā dalītie ar smeļamtrauku, lai tiktu vaļā no tā visa ūdens, kas krājās kanoe. Neskatoties uz to - patika, patika un vēlreiz patika. Protams, līdzko bijām izvilkuši kanoe krastā, lietus pierima un jau pēc dažām minūtēm patīkami spīdēja saulīte.

Nākamajā dienā devāmies vēlreiz, nu jau bez cilvēku pūļiem, apskatīt Otavu. Sākām ar Bate salu, no kurienes tālumā var redzēt Otavas centru. Tajā reizē pirmoreiz redzēju Kanādas zosis, bet vēlāk atklājās, ka viņām tīri labi patīk arī citos parkos.

Tālāk daži kadri no Bank Street.

Pēc tam virzījāmies uz centru. Var redzēt, ka esam Otavā, jo...

Pamazām virzāmies Parlamenta kalna virzienā, tālumā jau var redzēt Parlamentu. 

Te arī Rideau (Slūžu?) kanāls. Tas pats, ko redzējām Kanādas dienā un, kas ziemā aizsalst.

Nu jau esam pie Parlamenta. Mūžīgā uguns.

Parlamenta tornis. Tas pats tornis, kas pie parlamenta ieejas. Un kas ir pie parlamenta ieejas? Uzminēji! Jā, vienradži! Tos gan biju citā reizē instagrammā ielikusi, bet, ja neticat, iegūglējiet "Ottawa parliament unicorns" un tur viņi būs.

Tālāk dažas ainavas no Parlamenta kalna - aiz Parlamenta.

 Pēdējais skats uz Otavu pirms dodamies atpakaļ uz Gatineau. Pašā pilsētā vairs pārējās dienās neatgriezīsimies. Nākamajā dienā jau agri no rīta dosimies ~5 stundu braucienā Toronto virzienā, lai apskatītu Niagāru un pašu Toronto, bet par to nākamajā reizē. 

Manu, ka šis - tas sāk brīžiem piemirsties, kur bijām pirms tam, kur - pēc, bet svarīgākos brīžus jau tāpat tik ātri neaizmirst. Nupat jau n-daudz reizes esmu noklausījusies "Warm in winter" un ir kluss prieks, ka tomēr nepadevos un beidzot vismaz sākums ir uzrakstīts. Lai priecīgs vakars! :)