Norvēģija

Beidzot esmu saņēmusies. Nekas, ka atgriezāmies jau pirms divām nedēļām, bet labāk vēlāk nekā nekad.

Atzīšos - līdz pat 15.jūlija rītam šaubījos, vai vispār vēlos braukt. Kaut kā galvā šaudījās domas par to, ka nekā īpaša jau tur nebūs - auksts, slapjš un viss. Likteņa ironija, bet braucot no Loenas uz Bergenu nedēļu vēlāk nācās birdināt asaras, jo tā vien gribējās tur palikt un nekad vairs nebraukt atpakaļ. Bet tagad par visu pēc kārtas...

15. jūlija pēcpusdienā nolaidāmies Bergenā. Līst, auksti un jāgaida autobuss uz Loenu. Mēģinam pārdzīvot šoku par cenām. Apstaigājam arī RIMI, kur diemžēl cenas nestāv ne tuvu tam, ko var redzēt Latvijā. Apdomīgi iepērkam ūdeni un esam gatavi 6 stundu garam braucienam autobusā.

Pirmajā brīdī gribas fotografēt visu pēc kārtas, jo katra nākamā ainava liekas labāka par iepriekšējo. Nekas, ka apmācies un līst - tāpēc viss izskatās vēl zaļāks. Lavik'ā pakuģojām ar prāmi, lai nebūtu jāapbrauc ezers.

Jau tuvojās vakars un autobusa termometrs stāstīja, ka aiz loga esot ne vairāk un ne mazāk kā +10 grādi. Par spīti ne pārāk viesmīlīgajiem laika apstākļiem pienāk pus 11, esam Loenā, kur mūs aizgādā līdz kempingam. Vairs nav spēka jūsmot par paradīzi, kurā esam nokļuvuši, bet par savu mājiņu gan nevaram beigt priecāties - silta, omulīga un tā vien gribas skatīties laukā pa logu.

Ir pienācis otrdienas rīts un beidzot aptveram, kur īsti atrodamies.

Tā kā tiekam informēti, ka arī šodien tiek solīts lietus, lietus un vēlreiz lietus un tāpēc nekur īsti rāpties nevajadzētu, izlemjam doties pastaigāties pa apkārtni. Protams, esam atbilstoši apģērbušies.

Te nu mūsu ceļš var sākties.

Pa ceļam satiekam daudz milzīgus, melnus bezpajumtniek-gliemežus. Nekādi savādāki ceļā negadās.

Visur ūdens, mežs, kalni. Pa retam var redzēt kādu mājiņu, kur varbūt kāds dzīvo.

Kā tad bez ragiem. Pirmie, bet ne pēdējie.

Otrdiena pagājusi, esam izlijuši, kājas slapjas. Liels paldies jāsaka vēl dažām personībām ar Latvijas pilsonību, kas dzīvoja/strādāja tajā pašā kempingā. Tā nu tikām pie izdevīgākās pārtikas, bezmaksas siltas dušas un normāliem apaviem (bez kuriem diezvai būtu tikusi tik tālu/augstu).

Trešdienas rīts, apņēmība un mani (uz dažām dienām) superzābaki.

Arī šai dienai labu laiku nesolīja. Lietus, lietus, lietus.

Bijām nolēmuši pastaigāties ezera otrā pusē, bet beigās metām bailes pie malas un devāmies uz Skyset. Priecājos, ka tā nebija mana pirmā un pēdējā kāpšanas pieredze - viss slapjš un slidens, lietusmētelī karstāk nekā saunā (kurā arī pamanījāmies vienā vakarā tikt), bet I did it! 700 mvjl. Daļa ceļa bija samērā viegla (ja neskaita kāpumu) - diezgan plats ceļš, brīžiem starp mākoņiem var redzēt pilsētu.

Tālāk jau dodamies dziļāk mežā, kur kāpšana vairs neliekas tik omulīga. Dubļi, slideni akmeņi un nedaudz dusmas uz visu pasauli, jo gribas ēst un nav pārliecība, vai dzīva tikšu ne tikai augšā, bet arī lejā.

Tomēr līdz augšai izdzīvoju. Papusdienojām pie mājiņas, kurā, kā vēlāk izrādījās, varēja arī ieiet, bet mēs, latvieši, jau tā neesam pieraduši, ka māju durvis mēdz arī neaizslēgt, jo cilvēki mēdz arī nezagt.

Dodoties lejā, kājas jau pārgurušas, esam izmirkuši, bet priecīgi, ka vismaz kaut kur jau esam bijuši. Un tā pienāca ceturtdiena, kurā solīja sliktāko laiku. Tā arī notika. Lija no rīta, lija pa dienu, lija vakarā. Un ne uz brīdi nepārstāja. Izklaidējām sevi ar galda tenisa turnīriem un pētījām laika ziņas, jo Loenā bija atlikušas vairs tikai 3 dienas, bet vēl jāuzkāpj Skala virsotnē.

Pienācis piektdienas rīts, aiz loga mākoņi, bet nelīst. Pārmaiņas pēc esam pamodušies 8, lai varētu iziet jau ap 9. Divi kilometri līdz takas sākumam un te nu mēs esam.

Ceļš sākas caur stāvu mežu. Atrodam sev spieķus. Lai cik smieklīgi arī tas neizklausītos un neizskatītos kaut kas kokveidīgs visā šajā aktivitātē bija zelta vērtībā. Kad kājas vairs neklausīja, varēju vismaz ar rokām vēl pavilkt sevi virsotnes virzienā. Citiem kāpējiem gan visādas modernās nūjas, bet mums vienalga, mēs mežoņi, mēs no Latvijas.

No meža biezokņiem nokļuvām klajākā vietā, arī takas šeit jau sāka izskatīties pēc akmens trepēm un garām tecēja kalnu upes.

Šķiet, ka sāk skaidroties. Vai arī jau tuvojamies brīdim, kad būsim virs mākoņiem. Esam nonākuši kalnu pļavā. Aitas, daudz aitas ar zvaniņiem. Strautiņi un brīžiem starp mākoņiem uzspīd saule. Vēl neesam nogājuši pusi ceļa.

Pamazām zāli aizstāj akmeņi, tālumā redzams sniegs, apkārt mākoņi un esam nonākuši līdz ezeram. Ūdens auksts un garšīgs. Pusi no ceļa esam pieveikuši, var nedaudz atpūsties.

Kājās jau manāms nogurums, bet skaidrs, ka grūtākais vēl tikai priekšā, jo tālāk ir tikai akmeņi, kas nozīmē, ka nekāda tipināšana nesanāks. Nāksies "kāpt pa trepēm" ilgi, ilgi, ilgi. Esam jau pakāpušies un aiz muguras palicis ezars, kas nu jau izskatās pēc peļķes.

Kad jau liekas, ka varētu mest mierā, garām atpakaļ ejošie priecīgi paziņo, ka jākāpj vēl pus stundu. Motivācija nedaudz atgriežas, ja jau reiz tik tālu ir tikts. Brīžiem iekožam šokolādi un kāpjam tālāk līdz beidzot migla sāk izklīst, parādās saules gaisma un tālumā var redzēt Skala kāpēju namiņu. Aiz prieka par paveikto tā vien gribējās pēdējos metrus uzskriet, bet kājas vairs īsti neakceptēja tamlīdzīgas aktivitātes (un vispār nekādas aktivitātes). Te nu ir 1848m augstuma skaistums.

Papusdienojām namiņā, sajutām, ka pamazām kājas atkal kļūst lietojamas, atzīmējāmies viesu grāmatā un devāmies atpakaļ. Sākumā lēnāk un uzmanīgāk, vēlāk pa pļavu un mežu skriešus.

Ja nu pirmajā brīdī likās, ka lejā tikšana jau tīrais nieks, tad uz beigām bija skaidrs, ka tas ir vismaz tik pat grūti, cik tikt augšā, jo kājām jau vairs nav spēka un vēlmes turēt sevi taisni, neļodzīt potītes un neslīdēt kur pagadās. Esam nonākuši takas sākumā. Bilance - 4 stundas kāpšana augšā, 3 stundas - lejā. Atlikušie 2km līdz kempingam jau vairs neliekas nekas īpašs, drīzāk ir patīkami beidzot sajust horizontālu pamatu zem kājām. Vakarā nedaudz atzīmējam savu "uzvaru" un trīcošām kājām varu doties gulēt.

Plāni sestdienai daudzsološi. Beidzot ir tiešām skaista diena. Zilas debesis, varbūt kāds rets mākonītis. Nepavisam nav sajūta, ka būtu atpūtinātas kājas, bet jau atkal dodamies ceļā. Atkal paldies latviešiem par sagādātajiem riteņiem un visi kopā ripojam un minamies uz 16km tālāk esošo Kendal ledāju. Kājām šāda aktivitāte pēc vakardienas kāpšanas nepavisam nepatika. Ceļgali reizēm pavisam spītīgi uzvedās, bet līdz galam tiku. Pabridu pa upi un jutu, ka ik solis sola saraut pēdu krampī.

Nu jau arī sestdienas vakars bija klāt, kas nozīmēja, ka nākošajā dienā jādodas prom. Vakarā kā buržuji pagrillējām jēru, iedzērām alu un devāmies gulēt.

Svētdienas rīts vairs jau ne savā mājiņā, jo kaut kā bija gadījies, ka mājiņa mums tika piešķirta tikai līdz sestdienai. Atkal jau mūs izguldija un pabaroja jauki latviešu cilvēki un tad jau bija jādodas tālāk. Lēnām ar kājām devāmies 4.5km uz Loenas centru, lai atkal 6 stundas ripinātos autobusā pa, gar un caur kalniem.

Ceļš uz Loenu šoreiz likās daudz īsāks. Arī laiks bija skaists - silts un saulains. Īsti nebija vēlmes fotografēt, drīzāk skatīties pa logu un censties iegaumēt visu redzēto un piedzīvoto.

Bergenā pēdējā brīdī noķērām autobusu uz lidostu, kur tad arī pavadījām atlikušo vakaru un nakti. Pirmoreiz tik sakarīgi izdevās izgulēties lidostā. Iekārtoju savu guļamistabu.

No rīta vēl pirms lidmašīnas gribējās noķert pēdējo Norvēģijas kadru ar klintīm un dzeltenajiem CAT lidostas priekšā.

Un te nu es jau divas nedēļas esmu, atkal mājās. Pārskatot fotogrāfiju kaudzes no pirmās līdz pēdējai dienai atkal pārņem skumjas par to, ka Norvēģija ir tik tālu. Rīga pēkšņi likās plakana un pelēka. Viss zaļi brūni zilais bija atstāts aiz lidostas durvīm. Tā vien atkal gribas sapakot mugursomu un rāpties kaut kur augstu, augstu virs mākoņiem, bet pareizāk būtu likties mierā un rāpties gultas virzienā. Bilžu pārāk daudz, izvēlēties pārāk grūti. Varbūt tas labākais paliks mētājoties mana datora dziļumos, bet es vismaz centos. :) Drauga Zenīta piedzīvojumus te neliku, lai viņam tiek atsevišķa galerija.