It kā jau pavasaris un tā

bet nezkāpēc rokos vecajās bildēs un aizķēros pie janvāra sākuma sniega. 

  Turklāt šodien vēl nodega fotoaparāta lādētājs un tagad ir tāds “oh, well, what can I do…”. Nu neko jau darīt nevaru, jāmeklē jauns.  

Par citroniem un pavasari

Šodien beidzot atradās piemērota diena, lai dažiem citronkokiem ļautu izvākties no komunālā poda uz privātajiem podiem. Tad nu trīs no tiem tika pie jaunām mājām, mazliet nīkstošie greipfrūts un apelsīns joprojām cīnās par izdzīvošanu vecajā podā (a.k.a. saldējuma traukā). Būs dažas bildes no procesa. Vispār joprojām pavasaris galvā un viss rozā un pūkaini.

Jaunās mājas.

Neilgi pirms pārvākšanās. 

  Jauno māju iekārtošanas process. 

  Pats mazākais nodarbojas ar pārcelšanās procesu. 

  Un tagad jau ir ievācies. 

  Vēl viens savās jaunajās mājās. 

  Un te visi kopā. Fonā ir arī mazliet nīkstošs bambuss. 

  Te jau arī kaut kas cits, kas paspējis uzziedēt. 

14.marts

Atļāvos vienu mazliet brīvāku pēcpusdienu. Uz JPF neaizgāju, tas citai pēcpusdienai, bet pavasari gan aizgājām apskatīt. Gumijnieki nepievīla un ledus kūst, krastā jau ūdens. Šoziem kaut kā sanāca izlaist pastaigas pa sasalušajām niedrēm, putnu līķus meklējot. Un tā es atrisināju savu mūžīgo jautājumu - kur paliek putni, kad viņi nomirst. Nē, viņi neaizlido debesīs, bet paliek sakaltuši uz pērnajām niedrēm. Bet tas tā pārāk skumji priekš pavasara. Fonā lai skan Mogwai - Take me somewhere nice. 

4.marts

Pavasaris jau nāk un tā. Mazliet pamuļķojāmies pa dārzu. Viss gan vēl aizsnidzis un varēja sirsnīgi piebrist kājas, bet tas tā. Nekāda bildēšanās gan nebija plānota, bet tā gadās. Turklāt man būs arī greipfrūts. Tikai pirms dažām dienām iesēts, bet jau zaļš asns. Varēšu dzīvotu citrusu mežā. 

27/02/2012

Atceros, ka 9.novembris bija jocīga diena. Kaut kas par miglu un tā. Un tad arī ezeru nemaz nevarēja redzēt. Un izrādās, ka bilde pavisam piestāv šim brīdim. Kaut kas jocīgs un tā. 

  Citu vakaru būs saulrieta bildes. Vispār gaidu, kad beidzot būs laiks, lai paklaiņotu. Papīrfabrika taču tā sagrūs pirms vēl būšu līdz viņai tikusi. 

No 29. janvāra

Varbūt būs vēl kāda bilde, nevaru izlemt. Tagad gan gulēt gribas. 

Par to filmiņu

Nupat jau var redzēt Zenit arī CD12 rezultātus(pirmā filmiņa). Bildes dabūju jau trešdien, šodien ir piektdiena - īpaši neatpalieku no plāna. Kā jau teicu, 36 kadros vesels gads sākot ar pagājušā gada februāra Berlīni. Bet tad jau par visu pēc kārtas.

Pirmās divas bildes ir no Berlīnes. Rietumberlīne. Patiešām pirmo ar Zenītu izfotografēto filmiņu pamanījos sačakarēt apmēram pus stundu iepriekš iztrakojoties dzelzceļa stacijā, jo nepacietība lika mēģināt pārtīt filmiņu nemaz īsti nezinot, kā to izdarīt. Tad gan pamanījos arī nosolīties, ka nekad vairs neizmantošu Zenītu, bet līdz ko kompanjons piedāvājās kameru nopirkt, pārdomāju un pēc pus stundas manas un Zenīta attiecības jau bija atgriezušās normālā stāvoklī. Dodamies meklēt Bahnhof Zoo, ko vēlāk arī atrodam. Austrumberlīne sirdij tuvāka, laikam kaut kāda nolemtības sajūta tur maisās, bet ne par to mēs tagad.

Šeit aprīļa pats sākums, Lago di Caldaro. Tur pavasaris sākas daudz ātrāk. Viens pamanījās pat nopeldēties. Izvizinājāmies ar ūdensvelosipēdiem, nodegu saulē un sapratu, ka manas kājas vairs nav ne tuvu tik stipras kā kādreiz. Vecums, vai zinies… 

  Aprīļa beigas - Lieldienas. Bijām Minhenē uz vienu dienu. No rīta aizbraucām, vakarā atpakaļ. Pilsēta pārāk atgādināja Rietumberlīni. Jauki, jā, garšīgs alus, bet pilsēta galīgi ne manā gaumē. Viss liekas pabeigts, perfekts un garlaicīgs savā ziņā. 

  Tur pat Minhenē - Maikla Džeksona piemiņas vieta. Tā man teica, ka šis atrodas blakus mājai, no kuras balkona viņš bija izkāris savu bērnu vai kaut kā tā. 

  Atpakaļ Bolzano (principa pēc nesaucu to par Bolcāno kā tas ir latviski, jo tas skan kaut kā jēli, dažreiz nevajag visu mēģināt latviskot). Maija beigas. Lietainā dienā klīdām apkārt un tad tur pie baznīcas bija Marija. Es nezinu, kas tajā brīdī bija pa kreisi, bet tas nu tur tagad arī ir palicis. 

  Citā reizē jau jūnijā braucām kalnos uz Colle. Uz turieni tika izbūvēts pasaulē pirmais gaisa vagoniņš 1908.gadā. Redzējām viņa prototipu. Cilvēki tajā laikā bija pietiekami traki, lai brauktu 1200m augstumā iekš kaut kā veidota no koka un bez nekādām drošībām, varēja izbaudīt vēju sejā. Mums gan tas viss bija mazliet civilizētāk. Ļoti skaista vieta. 

  24.jūnijā uzreiz pēc eksāmena aizbraucām uz Merano. Jāņi man nebija. Toties redzēju virkni ar vabolītēm. 

  Jūlija beigas pirms braukšanas mājās skats pa istabas logu. Joprojām mazliet pietrūkst tas augstums un viņu antenas. Un vēl jau daudz kas cits, bet tas tā. 

  Te jau trešā advente Latvijā. 

  Janvāra beigas. Tika mēģināts no 3 datoriem uzbūvēt vienu optimāli strādājošu. Tad arī sapratu, ka elektriskais skrūvgriezis ar savu ģenialitāti nestāv tālu no copy-paste izgudrojuma. 

  Janvāra beigas. Joprojām skaidrais, skaistais un aukstais laiks aiz mana loga. 

  Februāra sākums. Aiz loga apmācies un aizsalis Ķīšezers. 

  Pēdējā bilde ir self-descriptive. 

  Tas laikam arī būtu viss. Vēl rindā stāv viena puspabeigta filmiņa, kuru gribētos pārcelt uz citu kameru, bet tam vajag ļoti tumšu tumsu un jācer, ka es labi māku darboties uz tausti. Tā lūk. Līdz citai reizei. 

Botānika un filmiņas

Kā jau teicu - citroni aug. Piečakarēju bioloģiju. Šobrīd izskatās, ka ir izdīgušas 3 sēklas no piecām. Īpaši neceru, ka parādīsies vēl kāda, jo pagājis jau gandrīz 1,5 mēnesis un tas laikam ir daudz. Bildes gribēju ielikt jau pirms 5 dienām, bet to neizdarīju, tāpēc tagad būs vēl jaukāk - varēsiet redzēt piecu dienu progresu (kas ir diezgan manāms).

Pirmajā bildē nezāles, kuras izlasīju pirms 5 dienām. Pretējā gadījumā nebūtu tik viegli saskatīt topošos citronkokus.

  Un tagad pa vienam. Bildes augšpusē - pirms piecām dienām, apakšā - šodien. 

  Šeit kopskats. Pirms piecām dienām bija tikai 2 brīnumi, tagad ir redzams arī trešais (pa labi). 

  Un te ir bilde no šodienas ar trešo “citronkoku”, kas cerams kļūs par citronkoku. 

  Pietiks par botāniku. Kā jau virsrakstā minēju, ir vēl šis tas sakāms par filmiņām. Tātad beidzot šodien izfotografēju filmiņu, kuru sāku pagājušā gada februārī Berlīnē. Godīgi sakot, nezinu, kas tur ir iekšā un kas nav. Daudz pa šo laiku noticis. Tāpat izrādījās arī, ka filmiņa ir krāsainā nevis melnbaltā. Būs interesanti. Ceru nākamnedēļ tikt pie bildēm un noteikti padalīšos. Galu galā - pirmā Zenīta filmiņa mūžā (kuru neesmu sačakarējusi :D).  

26.oktobris

Arī tik vecas bildes vēl atrodas. Tāds laiks, kad tiek darīts viss un visur vienlaicīgi. Cenšos neko neaizmirst, bet gadās (kā jūs redzat). Bet nu būs vismaz kāda saulaina atmiņa par viegli vēso rudeni. Kad vēl šur tur bija pirmās (vai otrās un trešās) salnas un tā. Bet drīz jau būs pavasaris.

Būs arī botāniskas ievirzes bildes, lai parādītu progresu puķu (drīzāk gan koku, jo citrons nav puķe) podā. Fotoaparātā jau ir, bet līdz datoram vēl nav nokļuvušas. Visam savs laiks.

"I would never say that"

Kaut kas dzīvē beidzas, kaut kas sākas, kaut kas turpinās (jeb pēdējās dienas). 

18/01/2012

Rīt laižam uz jūru. Ar visiem termosiem un kamerām. Būs jauki pat, ja solās būt tāds pats laiks kā šodien. Sniegs un brišana. Pēdējo reizi tur bijām, šķiet, 2008. gada vasarā, kad izlēmām braukt ar pirmo transportu, lai nebūtu jālūr uz tām pakaļām un brēcošajiem bērniem. Devāmies prom līdzko ieradās cilvēki. Rīt diezvai būs pakaļas, par kurām sūdzēties.

Ezers pamazām aizsalst. Nederēs slidošanai, jo sniegs iekusis ledū. Jau dažus gadus nav bijis slidojamais ledus, vienmēr kaut kas līdzīgs veļas dēlim.

Turklāt sesija praktiski ir beigusies un nu priekšā ir divas foršākās nedēļas. Viss būs skaisti kā vienmēr.

Kad vēl bija migla

nevis sniegs. Jeb 9.janvāra pēcpusdiena. Tas suns nav mans. Viņš no nekurienes parādījās un nekurienē pazuda. Mazliet sabaidīja, kad jutu, ka viņš man starp niedrēm grib palīst garām, bet nu neko, paspēju vēl par modeli uztaisīt. Šķiet, ka drīz arī būs ledus, bet tas jau būs cits stāsts. Kaut kā cerēju, ka ziema šogad nepienāks, bet pārdzīvosim. 

10/01/2012

Šobrīd notiek viena ļoti jauka sesija (universitātes nevis foto), kas nozīmē, ka nav īsti, kad aizrauties ar vandīšanos apkārt kameras pavadībā. Vakar gan aizbridu līdz pļavas vidum (tālāk gumijnieki bija par īsu) un atklāju, ka pontons ir salauzts (no more sunsets šūpojoties viļņos), arī laipa ir izārdīta. Parasti gan tā notiek tad, kad ledu sadzen pļavā un attiecīgi tiek sagandēts viss, kas gadās pa ceļam, bet šoreiz laikam vētra bija pietiekami jaudīga. Jebkurā gadījumā ceru kaut kad drīz parādīt šo to no vakardienas bradāšanas (vārda vistiešākajā nozīmē).

Ja nu kādam interesē, kā iet maniem citroniem, tad varu teikt, ka mēs varētu izlikties, ka nekas tāds nekad nav noticis un es vienkārši gribēju saldējuma kastē paaudzēt nezāles, jo tas man ir izdevies brīnišķīgi. Bet tagad vismaz ir tas patīkamais gadīšanas moments, jo mazas nezāles visas izskatās vienādi un attiecīgi gribas ieraudzīt, kas no viņas sanāks, kad paaugsies. Ok, dārzniecisks šīzo.

Lai jums arī jaukas sesijas (visas iespējamās)!

Beidzot par citronkokiem un apelsīnkokiem

Kā vienmēr viss ar nokavēšanos, bet 2 dienas nav tik daudz. Pamēģināju es tikt pie jauniem citron un apelsīnkociņiem, bet īpašas cerības uz to nelieku, jo dažas bioloģijai tuvāk stāvošas personas mēģināja mani pārliecināt, ka tāpat tur nekas neizaugs. Un kas par to, ka neizaugs? Es vismaz mēģināju!

Viss sākās ar to, ka pirms vairāk nekā nedēļas es tiku pie citrona un apelsīna, ko biju paredzējusi kā papildinājumu Ziemassvētku dāvanai (kā redzam, nekāds papildinājums nesanāca, jo tas viss joprojām atrodas virtuvē uz galda).

Tā kā nevienam nepatīk smērēt rokas, tad tika atrasts vientuļš gumijas cimds, lai varētu rakties pa zemi. 

  Tālāk notika došanās ārā tumsā, lai ar kabatas lukturīti atrastu zemi, kur varētu kaut ko iesēt. Zeme gan bija sasalusi un tā, bet dabūju tik, cik vajadzēja. Un jā, tā ir saldējuma kaste, jo man mājās nestāv kaudze ar puķu podiem, ja nu kādreiz sagribās kaut ko iesēt. Vēl var redzēt kādu rudens lapu. Romaņķika. 

  Tas pats cimds, kad jau esmu izrakusies pa zemi un atstājusi zemi mazliet izkust. 

  Kamēr zeme kausējas - jātiek pie sēklām. Viss sākās skaisti un krāsaini - nomizoju gan apelsīnu, gan citronu. 

  Tagad sākas interesantākā daļa, jo ir jāapēd gan citrons, gan apelsīns, lai tiktu pie sēklām. Tā kā ēdienu es nemēdzu ārā mest tikai tāpēc, ka tā gribās, jātiek vaļā arī no vesela citrona. Sadalīju gan citronu, gan apelsīnu mazākās daļās tā, lai pēc katra citrona gabala varētu pa virsu apēst apelsīna gabalu. 

  Kad viss bija apēsts, varēju novērtēt sēklu bilanci. Šķīvja labajā pusē - citrona sēklas, šķīvja kreisajā pusē - apelsīnu sēklas. Tātad šogad mums apelsīnu koku nebūs. Atstāju šķīvi uz galda, kamēr zeme kūst, dodos padarīt kaut ko citu neko. Pievēršam uzmanību tam, ka uz šķīvja atrodas 7 sēklas. 

  Pēc apmēram stundas esmu atgriezusies apņēmības pilna sēt un stādīt, un rakt, un liet, un ko tik vēl ne. Un tad es atklāju, ka uz galda vairs neatrodas ne šķīvis, ne sēklas, ne vispār kaut kas cits. Kāds bija pacenties visu novākt un izmest ārā. Tad nu tas pats cimds noderēja, lai rakātos bioatkritumos un lasītu kopā izmestās sēklas. Izglābu piecas. 

  Ap to laiku arī zeme ir izkususi un zemē caurumi izurbināti un viss rozā un pūkaini. Saliekam sēklas zemē. 

  Aizberam ciet caurumus un novācam vecās lapas (lai cik arī skaisti viņas tur neizskatītos), aplejam un ceram uz brīnumu (uz kuru man ieteica necerēt). 

Tā noslēdzās manas bioloģiskās izvirtības. Pagaidām kaste stāv uz palodzes, neteikšu, ka izskatās cerīgi. Bet nu reizēm jau galvenais ir process. Kamēr tur nekas nesāks pūt, tikmēr ārā nemetīšu. Nav jau pirmais brīnums, ko izdevies paveikt. Bet par pārējiem brīnumiem citreiz pastāstīšu.

Un vēl es izlēmu, ka katru dienu būs pa bildei. Ar kaut ko, kas varētu simbolizēt attiecīgo dienu. Tas gan nenozīme, ka es viņas publicēšu katru dienu (nē nu ideja jau nebūtu slikta, bet es sevi pārāk labi pazīstu), bet nu ik pa laikam gan šis tas parādīsies.

31/12/2011

Ar tukšiem laimes vēlējumiem nemētāšos, lai gan šovakar Vecgada vakars un būtu tā kā īstais brīdis, bet šoreiz es vairāk par kaut kādu personīgo parādu nokārtošanu. Protams, līdz 1.janvārim nepaspēšu izdarītu visu, ko jebkad esmu sev apsolījusi, bet vismaz būšu ielikusi kādu maziņu daļiņo no rindā stāvošajām bildēm. Šoreiz būs no 25.decembra (tas gan diemžēl nenozīmē, ka nav nepublicētas vecākas bildes). 

Gads tuvojas beigām

un joprojām nekādas pārmaiņas. Ir apņēmība aizdoties uz Sužiem un JPF, bet vienmēr kaut kā sanāk atlikt. Tagad tulīt arī sesija un tā. Varbūt uz sesijas beigām. Kas to lai zina. Šodien braucu mājās un skatījos - papīrfabrikai jau jumts iebrucis. Vai arī aizpūsts. Nezinu. Viss tur pamazām drūp un brūk, negribētos ierasties tad, kad tur nekā vairs nav pāri palicis. Pirms dažiem gadiem tur vēl varēja palasīt darba žurnālus no 89’-90’ gada. Domāju, ka no tiem jau vairs arī nekas nav pāri palicis, jo kāds viņus bija izvilcis zem klajas debess un nu jā. Par gāzmaskām arī nezinu - vienu radošiem nolūkiem pati biju nospērusi, it kā palika vēl dažas karājoties. Labi, nav ko analizēt, jāiet un jāskatās.

Varbūt gaidāt Ziemassvētku bildes. Ja tā, nāksies jūs apbēdināt, jo neko ievērības cienīgu neradīju. Bet šito mazo nezvēru gan nevaru neparādīt. Acis spīd aiz mīlestības līdz brīdim, kad sajūti zobus savos pirkstu galos.

Artistiskā krīze

jeb pēdējā laikā galīgi prāts nestrādā fotografēšanas virzienā. Tāpēc nākas vien tagad publicēt bildes no 16.oktobra, jo pat ar tām pašām vēl nebiju galā tikusi. Izskatās, ka tuvākajā laikā būs līdzīgi. Sesija galīgi neiedvesmo. 

Imanta-Lielupe

Vakar pagadījās uzņemt arī dažas bildes. Kaut kā jēdzīgi mēģināšu viņas iesaistīt “stāstījumā”.

Tātad ap 12:00 biju Imantā. Tālāk bija jādodas Babītes stacijas virzienā. Pēc interesantu šōrtkatu meklēšanas, visas kājas jau bija dubļos. Tad gan nožēloju, ka nebiju kerzus uzvilkusi, bet, well, tad jau bija par vēlu. No Beberbeķu autobusa pieturas iešana jau kļuva patīkamāka. Nekādi dubļi, veloceliņš.

Tālāk jau bija Babīte. Būtībā pašā Babītē (tai daļā, kas sliedēm pa kreisi) neko īsi nevajadzēja, bet tāpat tika izmests līkums.

Bildes no Babītes dzelzceļa stacijas.

Pie pašas stacijas atradās diezgan frīkains grausts, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija apdzīvots. Mūsdienās ne ar ko nepārsteigt. 

  Šī bilde tapat jau dodoties prom no Babītes. 

Tālāk seko, šķiet, viens no garākajiem ceļa posmiem Babīte - Priedaine. Varbūt vēlāk bija vēl kaut kādi garāki posmi, bet tad jau bija pustumsa un citi apsvērumi, kas traucēja orientēties laikā, telpā un attālumos.

Lielāko daļu ceļa, pa labi varēja redzēt šāda veida skatu. Kaut kas purvains, kaut kas zaļš, kaut kas zāle, kaut kas koki.

  Šeit skats uz to, kas atradās pa kreisi - visu laiku dzelzceļa uzbērums, visu laiku sliedes, visu laiku vadi. 

Tad jau kaut kā laiks bija aizskrējis un Priedaine bija klāt. Tur nekas īpaši ģeniāls nebija redzams. Tā kā vajadzēja tikt pāri Lielupei, bet pa dzelzceļa tiltu to nevarēja izdarīt, nācās iet cauri Priedainei, lai tiktu līdz šosejai un attiecīgi - tiltam.

Šeit tilts pār Lielupi. Pulkstens tā apmēram 15:30. Tas nozīmē, ka iets jau apmēram 3 ar pusi stundas. Kājas vēl neprotestē.

  Un kā tad bez krāsainajām trubām. Jeb Līvu akvaparks no random leņķa. 

  Apmēram ap šo laiku jau bija jūtams, ka sāk manāmi krēslot, bet līdz Lielupes ietekai jūrā vēl 6 km. Pa Vikingu ielu ļoti ilgi ejot, tika ieraudzīts joprojām neatpazīts apsargāts objekts, kuram caur mežu nācās iet apkārt, lai varētu atkal tikt klāt Lielupei. Lieki piebilst, ka tad pulkstenis rādīja jau apmēram 17 un tas attiecīgi nozīmē - tumsa. Tad nu nācās brist kaut kur random cauri zariem un peļķēm un, kā izrādījās, arī purvājiem, jo kājas bija slapjas (cmon, kāpēc es neuzvilku kerzus ;(). Pat tapa viena jocīga bilde. Iphone un bez zibspuldzes. Tas tikai tāpēc, lai izskatītos dikti biedējoši un tā. 

  Tad nu pēc tādas kārtigas izbrišanās beidzot atkal var tikt klāt Lielupei. Atkal būs viena tumša bilde ar ainavu no Lielupes. Nu, vispār acis mazliet jāsasprindzina, lai saprastu, bet man pat patīk tā bilde. 

Tālāk sākas ceļš līdz jūrai, precīzāk, Lielupes ietekai jūrā. Debesīs var redzēt, kur atrodas Rīga, vai vismaz Bolderāja. Viss tāds oranžīgs Ziemeļaustrumu virzienā.

Un te divas bildes no jūras. Zibspuldze īpaši tālu neķēra, bet vismaz var redzēt gliemežvākus, visādus netīrumus, ūdeni, smiltis un pat kaut kādu rozā atkritumu ūdenī. Īsta jūra!

  Un tā lēnā garā iešana gar jūru turpinājās apmēram 2 km līdz tika atrasta 35.līnijas izeja uz jūru. Un tādā pat veidā vēl apmēram 3 km tika noieti, lai nokļūtu līdz dzelzceļa stacijai. Nokļūstot stacijā pulkstenis rādīja 18:20. Tātad kļuvu veselīgāka par 6:20h pastaigu. Vēl dažas random bildes stacijā un došanās prom. 

  Un tā es beidzot nokļuvu līdz jūrai. Turklāt pie Lielupes jūras vēl nebija gadījies būt. Patīkama pastaiga un piedzīvojums. 

Ir 12

un nesen lijis. Ļoti ceru rīt uz kādu patīkamu kadru. Beidzot ārā no mājām. Labs laiks būtu vispār kaut kas wow, bet nav ko gribēt par daudz. 

14/12/2011

Kā tēvs saka - “Будь проще и люди к тебе потянутся”. Un tas nozīmē, ka: pirmkārt - blogs uz nezināmu laiku pārceļas latviešu valodas režīmā (lai es varētu kārtīgi aizmirst angļu valodu un tā) un otrkārt, ceru, ka blogs drīzumā pārcelsies no tumblr uz pašas DB, bet tas jau skan pārāk tehniski.

P.S. Lai bildes apskatītos, tāpat nav vajadzīgs zināt valodu.